Mūsdienu [pop]mūzikas doktors Eds Šīrans

Foto: E.Rakovskis

Foto: E.Rakovskis

Pasaulē ir ārkārtīgi daudz mīlasdziesmu autoru, kuru dziesmas izskan pa radio un ir labi pazīstamas; vēl vairāk ir tādu, par kuru eksistenci neviens nenojauš. Un tad ir Eds Šīrans.

Atceros, ka mūziķa koncerta paziņošanas dienā Facebook ierakstīju ziņu: uz šo koncertu jāaiziet neatkarīgi no tā, vai mūzika uzrunā vai nē. Saņēmu atbilstošu komentāru, ka, ja riebjas mūzika, tad ir labāki veidi, kā iztērēt 70 (vai cik tur tos) eiro. Nu… jā, dabīgi, bet, saprotiet, ir koncerti un priekšnesumi, kas vienkārši jāredz klātienē kaut vai tāpēc, lai piedzīvotu burtiski zinātnisko fenomenu – četru akordu progresiju, kas atkārtojas divas stundas no vietas un hipnotiski iedarbojas uz desmitiem tūkstošu cilvēku. Protams, kā mazliet enerģiskākas, ne tik nepārtraukti jutekliskas un pat mazliet erotiski piesātinātas mūzikas cienītājam koncerta vidū ļoti gribējās fiksi ieslēgt “Vacuity”, bet šī sajūta (un arī nekas cits) neietekmē, cik ļoti novērtēju un cienu par mani piecus gadus jaunāka mūziķa paveikto. Visbiežāk šķiet, ka mazliet biklais (un tieši tamdēļ tik šarmantais) rudmatis vienu rītu vienkārši pamodās slavens, jo taču sacer tik populāras un visiem viegli saprotamas dziesmas. Patiesībā, atbildot uz jautājumu par panākumu atslēgu, kārtējo reizi izskan tikai viena īpašība.

Edvarda Kristofera Šīrana sapnis bija kļūt par dziedātāju un ar šo nodarbi nodrošināt sev iztiku. Sava izskata un ne visai vīrišķīgo fizisko dotumu dēļ Anglijas pilsētā Halifaksā dzimušais puika bija regulārs apsmiekla objekts gan skolā, gan ārpus tās. Jaunieša dzīvi vieglāku nepadarīja labās auss bungādiņas trauma, un beigu beigās zēns vēl sāka stostīties, vairs nespējot raiti pateikt nevienu teikumu. Kad puisim palika deviņi gadi, tēvs dēlam nopirka Eminema ierakstu, kas kļuva ne tikai par nākamās superzvaigznes emocionālo, bet, ja tā var teikt, arī fizisko patvērumu: iemācījies visu dziesmu tekstus un tos regulāri atkārtojot, Edvards sāka stostīties arvien mazāk. Nu, un tad vārds pa vārdam, dziesma pa dziesmai… un Eds Šīrans muzicē kopā ar The Rolling Stones un trīs reizes izpārdod Vemblija stadionu. Kāds teiks, ka uzrakstīt 2-4 akordus nav liela māksla un tas jau ir nekas vairāk par, tā teikt, “aizkauta suņa gaudošanu”, bet… Lai būtu tiesa, ka populārā mūzika ir populāra jebkādā kondīcijā elementāri uztveramā primitīvisma dēļ, kam nereti ir diezgan maza saikne ar dzīvam organismam tik svarīgās augstvērtīgas mākslas pievienoto vērtību. Tomēr ir milzīga atšķirība starp trulu biznesa projektu bez jebkāda artistiska pamata un dziļi personīgu, īstu, nesamākslotu un kaislības pilnu stāstu, kurš nekad nenovecos, nekad neapniks un nekad neatstās vietu vienaldzībai.

Pirms koncerta ap britu mūziķa uzstāšanos notiek masveida kustība: organizatori nepaguruši ziņo par gaidāmajām masām, informē par iespējām gūt dažāda veida palīdzību un mudina apmeklētājus nekavēties to darīt pie pirmās nepieciešamības; popmūzikas pretinieki neslēpj savu attieksmi un Facebook organizē “Es neiešu uz Edu Šīranu” un tamlīdzīgi… Viss notiek! Rakstot šo apskatu, atceros dažas interesantas nianses par apmeklētājiem, koncerta iesildītājiem un vēl šo to, bet… nekas no tā vairs nešķiet būtisks un pieminēšanas vērts.

sheeran-2.jpeg

Siltā 12.Jūlija vakarā, tūkstošiem meiteņu spiedzienu pavadīts, Eds Šīrans kāpj uz skatuves un atskan “Castle on the hill”. Dziesmas pirmā rindiņa “when I was six years old I broke my leg” definē vakara gaisotni, kas ar katru nākamo dziesmu arvien attīstās, proti, mūziķis atklāj sevi visu tādu, kāds viņš ir tur, augšā uz skatuves, viens pats ar savu instrumentu un speciāli viņam uzmeistaroto lūperi (loop station). Fantastisko ierīci, kas nodrošina iespēju būt viena cilvēka grupai, Eds atzīmē uzreiz pēc pirmās dziesmas: “Everything you’ll hear tonight is completely live. It’s just me, my guitar and my loopstation”. Jāatzīst, piemēram, Tomijs Emanuels tā saucamo one man band efektu nodrošina bez jebkādām palīgierīcēm, bet tas nekas. Arī lūperis ir jāprot darbināt, un līmenis, kādā to dara Šīrans, ir patiesi apbrīnojams.

Nākamā atskan “Eraser”, kas apvieno šobrīd renesansi piedzīvojošo repu komplektā ar monotonu, ritmisku pavadījumu un melodisku piedziedājumu. Nevaru nepamanīt ritmiskās vārdu skaitīšanas man līdz galam neizprotamo ietekmi uz mūsdienu jauniešiem un jo īpaši daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras spiedz tā, ka es vairs nedzirdu dziesmas tekstu. “Katram savs”, nodomāju un turpinu vērot uz skatuves notiekošo, un tieši tajā (jau otrajā!) dziesmā Šīrans sāk izmantot sava pedāļa piedāvātās iespējas, proti, piedziedājumu dzied trīsbalsīgi un pavadījumu piepilda ar vismaz četrām instrumentālajām partijām. Dziesma beidzas un es saprotu, ka viņš ir ne tikai sava aroda meistars, bet arī vienkārši mīļš, jauks cilvēks, kurš no milzīgas skatuves ar sev pie kājām vieglā eiforijā esošajiem jauniešu tūkstošiem sarunājas kā ar sen nesatiktiem paziņām vietējā krodziņā. Izstāstījis par savu iepriekšējo pieredzi Rīgā un sirsnīgi pateicies par ierašanos uz viņa koncertu, Edvards iesāk “The A Team” – dziesmu, kuru viņš jau desmit gadus spēlē katrā koncertā. Stāvu, klausos un pieķeru sevi domājam par eņģeļiem, bēdām, skūpstiem, mīlestību… Nē, nu par ko gan citu domāt Eda Šīrana koncertā?!

Pirms nākamās dziesmas “Divide” Eds tā starp citu paziņo, ka šodien izdevis albumu “No.6 Collaborations Project”. Diska materiāls radies ASV pilsētā Nešvilā, kamēr mūziķis dzīvojis mājā, sacerējis dziesmas un ik pa laikam sagaidījis ciemos savus, kā viņš saka, vienkāršos draugus. Nu, tādus kā Bruno Mars, Džastins Bībers, Eminems, 50cent un dažus citi. Lūk, un šis notikums esot jāsvin, jo tik daudz viesu sanākuši un visi tik priecīgi…

“I lose my voice, you lose your voice. We sing as loud as we can, allright?!”

Lieki peibilst, ka tieši tas arī notiek un es jau sāku nervozi grābstīt pēc ausu aizbāžņiem. Sapratis, ka Lucavsala patiešām dzied, pirms nākamās dziesmas “Bloodstream” mūziķis paskaidro publikai tās neatsveramo nozīmi viņa priekšnesumā, kā arī instruē ļaudis pareizi izpildīt bounce, bounce kustību (iedomājies klasisku repa video, kur ļaudis stāv bariņā un ar taisni izstieptu roku vēdina gaisu no augšas uz leju). “Feels weird but looks cool”, viņš piemetina un sāk spēlēt.

No šī brīža turpmāk arvien skaidrāk iezīmējas Šīrana daiļrades tehniskā uzbūve, proti, visas dziesmas garumā fonā skan motīvs ar burtiski 3-4 akordiem pavadījumā un balsi harmonijā(s). Šis pagaidām ir vienīgais veids, kā uzstāties vienītī un vismaz pusi no koncerta radīt elpu aizraujošu sajūtu par vairāku mūziķu klātbūtni dzīvajā izpildījumā. Ar lūperi nav iespējams pēkšņi nomainīt tonalitāti, ritmu vai kā citādi mākslinieciski izpildīties tā, kā to spēj dzīva grupa vai arī iepriekš iestudēta muzikālā sagatave, taču Šīranam to nevajag. Mūziķis ir veiksmīgi atklājis savu – un te tiešām var atļauties teikt – formulu, kas viņam strādā tā, kā nevienam citam. Domāju, ka šāds efekts iespējams galvenokārt dinamikas dēļ, kas tiek panākta, dziesmas pirmajā daļā sarakstot piedziedājuma slāņus (vairākas ģitāras partijas, perkusīvās daļas un vokālās harmonijas) un vēlāk tos kombinējot ar dzīvo spēlēšanu un dažiem papildinājumiem. “Bloodstream” nobeigums krāšņi atspoguļo pedāļa un, protams, paša Šīrana (ie)spējas.

Tiesa, šis ir brīdis, kad sevi pieķeru pie domas, ka notis, harmonijas un akordi sāk atkārtoties, kas nav pārsteidzoši, tomēr vēl joprojām esmu ieinteresēts. Vēl dažas dziesmas, kas nostiprina pārliecību par mūziķa personības harizmu un solo uzstāšanas tehnisko varēšanu. Nujā, nekas elpu aizraujošs neseko, bet tomēr… nu, tomēr viņš savu lietu dara tā, kā to nedara neviens cits. Varbūt Damiens Raiss, kura izpildījums mēdz saraudināt jau pirmajās taktīs. Šīrana balss, skatiens, gandrīz nekad nenozūdošais vieglais smaids… Tas nav nekas oriģināls, inovatīvs vai ģeniāls; tik vien kā patiess un īsts. Tas piesaista uz kādu brīdi un liek ļauties maigās mūzikas plūstošajiem pieskārieniem. Pirms dziesmas “Tenerife Sea” viņš atkal mazliet parunā, instruē publiku, kā arī šoreiz lūdz apklust un ieklausīties. Kā ar burvju mājienu pūlis momentā apklust un atskan diezgan jutekliskais skaņdarbs, kura lielākais trumpis jau atkal ir daudzbalsīgais, harmoniski piesātinātais piedziedājums. Un tad seko kaut kas, ko es patiešām negaidīju.

Šīrans sāk spēlēt dziesmu “Lego house” no debijas albuma “+”. Man kā mūziķa daiļrades nezinātājam vienā brīdī sāk šķist, ka kaut kāda diezgan gara viņam šī dziesma padevusies, bet tad saprotu, ka kaut ko līdz galam nesaprotu. Un tad pats autors, fonā trinkšķinādāms, saka sekojošo:

“All the songs are pretty much four chords, so, you can play... well, here’s another song”.

Mazliet samazinās temps, pamainās ritmika un seko, kā izrādās, jau trešā dziesma uz to pašu četru akordu bāzes. Stāvu ar platu smaidu un esmu gatavs viņam uzcelt pieminekli! Mūzika acīmredzami šo jaunieti ir izveidojusi par veselīgi pašapzinīgu, paškritisku, par sevi paironizēt un pasmaidīt spējīgu personību, kura, lai gan pēc paša vārdiem, vēl joprojām ir kautrīga un nedroša, tomēr iedvesmo arvien vairāk cilvēkus uzdrīkstēties nekautrēties no sevis, saviem trūkumiem un ieguldīt tos savas izaugsmes labā.

Sasodīts, četri akordi. Nu, četri - ne vairāk; un vēl piedevām puse vienādi! Kā to var!? Kā tas iespējams? Nē, man šis nepatīk un es ar garantiju nekad nekļūšu par šādas mūzikas fanu, bet šis ir kaut kas fenomenāls, kas ietekmē kā mani, tā arī vēl “dažus” miljonus cilvēku visā pasaulē. Standarta atbilde uz šo jau labi zināma un diezgan uzskatāmi pārbaudīta praksē, piemēram, ar Gangnam Style, bet šis tomēr ir pavisam cits stāsts. Kad Čārlijs Rouzs uzdeva jautājumu, vai viss, kas ir labs, arī tiks labi pārdots, Šīrans atbildēja:

“No. If it has heart – it will sell. Anything with heart sells. Anything what makes anyone feel something will sell. [..] Stuff can just be good and do good things, but anything that really connects with human beings on a really personal and heart level will be massive.”

Šajā intervijā arīdzan izskan pats svarīgākais mākslas, kā arī mūzikas biznesa aspekts: “I’ve only written songs from the heart. I don’t really see the point of making music if it’s not an expression of self or a form of therapy.”

Kad piecpadsmitajā dziesmā es atkal izdzirdēju “beeeeibiiiiiiiiiii”, “kiss”, “dress” un citus terminus, kurus šajā vakarā jau vismaz padsmit reizes esmu dzirdējis, jā – man beidzot paliek garlaicīgi. Kā smieklu gāzi nāsīs iepūš jautājums no manas kompānijas: “Vai šī dziesma jau nebija?” Iespurdzos tā, ka pašam neērti palika, bet ko es vispār no šī saprotu?! Stāv apmēram 45 tūkstoši sieviešu (pārējie bija līdzpaņemtie vīrieši) un spiedz divas stundas no vietas. Punkts.

Izskan vēl pāris dziesmas un tad vakara nagla – “Shape of you”. Superhits, pie kura bez Eda strādājuši vēl divi vīri, kopīgiem spēkiem padarot dziesmu par 2017.gada visspēlētāko Spotify ierakstu.

Koncertu nobeidz ekscentriskā “You Need Me, I Don't Need You” – dziesma, kas lieku reizi atgādina par Šīrana repa (un hiphopa?) bāzes stabilitāti un nozīmi mūziķa karjeras, kā arī personības attīstībā. Un tieši tāda ir koncerta pēcgarša – maigs, mīļš, bet tomēr kaut kāda iemesla pēc arvien jaudīgs enerģijas lādiņš, kas mudina rosīties, domāt, darboties un varbūt pat pašam sacerēt kādu mīlas balādi. Īsāk sakot – svarīgākais ir noticis.