Skumjas nesāp - tās izskan

13. Jūnijā ASV pilsētas Sietlas grunge leģendas Alice in Chains uzstājās Tallinā Saku Suurhall halē. Baltijas valstis jau sen šo bija pelnījušas, ko apliecina kaut vai dažas nedēļas pirms koncerta izsludinātā vietas maiņa no iepriekš paredzētās Rokkafejnīcas uz kaut ko ietilpīgāku.

Esmu salīdzinoši ļoti mierīgs, vērīgs un niansētas detaļas izgaršot alkstošs koncertu apmeklētājs, kurš no zemes atraujas tikai tad, ja koncentrēti sapakotā pūļa inerces vadīts vienkārši fiziski nevaru nostāvēt uz grīdas. Skaidrs, ka emocionālā saikne ar mani veidojošās mūzikas radītājiem liedz stāvēt klusu, baudot šo mūziķu klātbūtni pāris metru attālumā, taču koncertos cenšos tvert to, ko nekad nav iespējams sajust ierakstos: grimases, acu skatienus, pie sevis nobubinātos komentārus, mūziķu savstarpējo komunikāciju, katra dalībnieka attieksmi pret savu darāmo un koncertu kopumā, kā arī, protams, mūziķu tehniskās prasmes un izpildījuma nianses. Pirmo reizi grunge karognesējus pirms dažiem gadiem redzēju Pensilvānijā kopš 1984.gada notiekošajā festivālā “Musikfest”. Toreiz sēdēju tālu no skatuves un biju tik ļoti apstulbis par pēkšņo pasākuma apmeklējuma iespēju slavenajā Betlehemas tērauda rūpnīcā, ka nespēju pilnībā nodoties mūzikas baudīšanai. Pieļāvu iespēju, ka šī var būt pirmā un pēdējā reize, kad grupu redzu dzīvajā, tāpēc jau tikai ziņa par mūziķu viesošanos Tallinā vien bija svētki, uz kuriem biļetes izķēra dažu stundu laikā.

Tallinas šī gada vienu no lielākajiem notikumiem ieskandina vietējie Nevesis, kas iepriekš nav izteikuši neko. Mūzika visnotaļ atbilstoša tematam un ir dziesmas, kuru harmonijas un ritmiskā uzbūve liek sakustēties, taču sākotnēji uzmanību visātrāk piesaista grupas basģitārists - tipāžs no astoņdesmito sākuma, beigām, kura brilles no maza bērna skatu punkta varētu izskatīties pēc diviem milzīgiem televizoriem. Iespējams, nav smieklīgi; iespējams - ļoti pārdomāts skatuves tērpa elements, bet kopējam tēlam šis elements piešķir zināmu autentiskumu un šarmu. Īsti neatceros, cik dziesmas grupa nospēlēja, bet svarīgākais ir pēcgarša: ja kādreiz būšu pilsētā un zināšu, ka Nevesis kaut kur spēlē - iešu paklausīties vēlreiz. Tallinieši beidz spēlēt un sākas skatuves sagatavošana vakara saimniekiem.

public.jpeg

Viss notiek it kā parasti un jau tik ļoti redzēti, bet tad uz skatuves parādās omulīga paskata vīrs ar zaļu mošķīša cepuri galvā. Viens būtu tas, ka viņš tur visā savā godībā ir, bet pavisam kas cits - viņam kaklā ir ģitāra un viņš sāk aiztikt pie maestro mikrofona statīva piestiprināto planšeti. Nu… tāds tādu atrod, nodomāju skatīdamies, kā Džerija Kantrela ģitārtehniķis pašpārliecināti mīņājas ap mikrofonu, trinkšķina instrumentu un pagroza pedāļu pogas. Šī silto smaidu rosinošā vīriņa stāvs lēnprātīgi, bet tomēr pietiekami veikli paveic savu darāmo, aizklumburē uz aizskatuvi un gaidīšanas finiša taisne var sākties. Publika… nevar saprast, cik ļoti tā gaida grupu, jo telpā esošais troksnis it kā ir, bet nevienā brīdī nepaliek uzmācīgs vai traucējošs. Mūsu kompānijai blakus stāvošie skandināvi vēl sāk stāstīt par to, ka viņam esot uzjaukta kaut kāda turbo viskijkola, kuru pat viņi nevarot izdzert, bet tad viss kaut kā kļūst mazsvarīgs. Bez īpašas pompozitātes, nesteidzīgā solī pa vienam uz skatuves parādās Šons Kinijs, Maiks Inezs, Džerijs Kantrels un Viljams Duvāls. Stāvu ļoti tuvu skatuvei pāris metru attālumā no Kantrela mikrofona, atskan notis un… ir.

“Bleed the freak” (no albuma “Facelift”, 1990.g.) pirmās divas taktis pasaka vairāk nekā visa dziesma kopā un lieku reizi atgādina: Alice in Chains mūzika nekādā gadījumā nav skrienošās ikdienas fona troksnis, vispārināts izklāsts par tematu vai sērijas “pag, paklausies šito” atreferējums. Tā ir skaidra nostāja un attieksme, kuras izpildījuma vienkāršuma fenomens nav vienkārši saprotams: te nav jau sen jebkuras plaģiātisma un kopēšanas robežas pārkāpušo četru popakordu izmocītās gaudas; nav nekādu muzikālās fantastikas trilleru scenāriji… te ir viena ģitāra, kuras mugurkauls satur kopā pārējos trīs instrumentus un vienkārši nepārspējami pavada šīs grupas galveno elementu – vokālu. Bet iesākt koncertu ar šādu skaņdarbu… Iespējams, to drīkst tikai viņi.

Seko ģitāras nomaiņa un mana acīmredzami jau uztrenētā intuīcija nekļūdās: atskan “Check my Brain”, Kantrela tipiskāko kompozīcijas izteiksmes līdzekļu viena no vispazīstamākajām himnām. Jā, nu, šis ir skaņdarbs, kas ir pat to, ka tu vari darīt ko gribi, bet ķermenis sakustas neatkarīgi un dažam pat vārdu nezināšana neattur no dungošanas līdzi. Tiesa, pietiek jau tikai ar “caaaalifooooorniaaaaaaaaa is aaaaalriiiiigggghtttt” un “somebody check my brain”, un koncerts (vismaz man) jau daļēji ir noticis. Interesanti, ka tieši šo dziesmu kā otro viņi spēlēja arī toreiz Pensilvānijā un efekts bija identisks.

Izskan “Again” – nelaiķa Leina Steilija balss pielietojuma kontekstā viens no izteiksmīgākajiem skaņdarbiem, un tikai ceturtā dziesma “Never fade” beidzot ir no jaunā “Rainier Fog” albuma. Nereti var dzirdēt “Kantrels ar Duvālu izvlek, bet nu… nav tas”, “Steilijs ir Steilijs – viņu neviens nepārspēs” un tamlīdzīgus viedokļus. Nu, tas ir tāpat kā salīdzināt Merkūriju ar jebkuru citu vai vienkārši mēģināt visu laiku kaut ko ar kaut ko gudri salīdzināt. Ir skaidrs, ka neviens un nekad vairs nebūs otrs Leins ar visu viņa personības saturu, kas grupai piešķīra aiz raupjā un bezrūpīgā pašpuikas maskas ne vienmēr veiksmīgi noslēpto trauslumu. Lieki piebilst, ka tas nevienam nav vajadzīgs un to apliecināja gan Viljama Duvāla pilnasinīgā stāja, gan skaidri parāda grupas pasaules turnejas grafiks – ļaudis zina, ka īstas vērtības ir mūžīgas neatkarīgi no tā, kādā drānā ievīstītas. Un “Never fade” ir vienkārši lieliska Alice in Chains vēsturiskās brutalitātes un šodienas nobriedušo pusmūža vīru kombinācija. Šī arī retā dziesma, kur brīžiem ļoti labi var saklausīt viena paša Viljama balss tembru.

Seko 1991.gada albuma “Dirt” hiti “Them bones” un “Dam that river”, kas liekus komentārus neprasa; atliek vien ritmiski kratīties un dziedāt līdzi. Pirms nākamās dziesmas Kantrels beidzot runā vai pareizāk būtu teikt – iestarpina dažus vārdus koncertā. Ir skaidri redzams, ka viņš te nav atbraucis pļāpāt un acu priekšā nevilšus parādās intervijas, kurās mūziķis runā, šķiet, vien tikai pienākuma pēc. Lai vai kā, šī atturība ir diezgan vietā, jo nākamā dziesma pieprasa nedaudz pakāpties atpakaļ un paskatīties gan uz pašu Kantrelu, gan viņa grupu no malas. “Your decision” akordi kombinācijā ar frāzēm “your decision” un “No one plans to take the path that brings you lower / And here you stand before us all and say it's over” sarieš acīs asaras, jo diezgan skaidri atspoguļo ģitārista neizsāpētā un līdz galam nepateiktā drupas. Piedziedājuma beigās atkārtoti izskanošais “it’s over” nevis iedzeļ vai iegriež, bet ieaijā tādā kā mierā un saticībā, kas mudina pieņemt tādu zaudējumu, kuru nekādā veidā nav bijis iespējams ietekmēt. Jā, tobrīd notiek brīnumi.

Nākamā ir jaunā albuma tituldziesma, no kuras uzmanību novērš mūziķu fonā notiekošais, proti, uz skatuves esošie prožektoru kubi pēkšņi pārvēršas ledu ekrānos. Šis fakts pats par sevi nav nekas, jo visa sāls ir šo pārvērtību procesā – kubus griež nevis kaut kādas motorizētas platformas, bet apkalpojošais personāls. Šī epizode liek vēlreiz pievērst uzmanību arī pie Duvāla un Kantrela mikrofonu statīviem esošajām planšetēm vidēji tālu lasošas omes acu augstumā un… pasmaidīt. Grupa, kas mierīgi varētu atļauties sagādāt grīdas ekrānus, kā arī padomāt par kaut kādu inovatīvāku prožektoru pagriešanas risinājumu… - viņi to nedara, jo viņus tas vienkārši neinteresē. Viss, kas šos ļaudis uztrauc – mūzika un tās spēlēšana.

Duvāls paņem akustisko ģitāru, atkal iedarbojas priekšnojauta un… nuja - “Down in the hole” (viena no dziesmām, kurai šovakar noteikti ir jāizskan). Šī skaņa (elektriskā un akustiskā instrumenta kombinācija) rada kaut kādu savdabīgu noskaņu, kuru ar vienu pašu akusteni panākt nevar, bet vēlāk es sapratīšu, ka tas vienkārši ir tāpēc, ka to instrumentu spēlē konkrēts cilvēks. Nu, ko te piebilst – atkal jāļaujas un jābauda. Nākamais ir stiepjošās vilkmes paraugvingrinājums “Stone”, kas, manuprāt, patiešām lieliski iederētos svaru zāles apmeklētāju dziesmu izlasē. Iedomājies, tu nostājies pie vienalgacikturkilogramus smaga stieņa pūt, els, noskaņojies, gatavojies celt… Tad basists iedarbina savu resno stīgu un tu ar slaiku atliecienu burtiski uzlidini smagos metāla gabalus no grīdas. Jā, šī dziesma diezgan krāšņi rosina fantāziju un to nenoliedzami redz arī Džerijs, kurš sāk murmināt kaut ko par pasivitāti, norādot uz dažiem apmeklētājiem, kuri aizsapņojušies veras uz hipnotiskas ainiņas izstarojošajiem ekrāniem. Dziesma kaut kā nobeidzas un Duvāls atkal paņem akusteni. Kas, nu, būs?

“Nutshell”.

Alice in Chains definē pamatīgumu un pārliecību. Ne reizi nenogājis no sev tik raksturīgā muzikālā ceļa, Kantrels ģitārai pieskaras tā, kā to var izdarīt tikai pieredzējis un emocionāli inteliģents cilvēks. Līdzīgi kā klasiskā mūzika, viņa kompozīcijas ciešanu un skumju atsvarus pārvērš mirdzošos uzplečos, un tie iegūst gaišu, siltu un varbūt pat cerīgu jēgu. Dziesmas četru akordu progresija dzīvē izskan vēl lēnāk un burtiski iedveš bijību pret nošu smaguma netveramo iedarbību. “If I can’t be my own – I feel better dead”… jāatzīst, šī frāze, tomēr mazliet piespiež pie grīdas un brīdi nelaiž vaļā. “Uuuuuuuuuuuu” sasaucas ar pirms pusstundas dzirdētu “your decision” un domas jau aizlidojušas knapi tveramās tālēs. Atminos Braiena Karlstroma (albuma “Dirt” ieraksta inženieris) stāstus par šī diska tapšanu un mazliet noskurinos, saprazdams, ka tieši tagad elpoju to pašu gaisu, ko šie cilvēki ir iedvesuši tajā dziesmā. Jā, nav Leina, bet te ir viņa no sīkajām drumslām kopā sastiķētā dvēsele, kas jau atkal atskan asarās. Manis pēc viņi var šobrīd beigt spēlēt un braukt mājās. 15 dziesmas it kā arī jau būtu pieklājīgs daudzums šādam koncertam, bet, dabīgi, izskan vēl pāris skaņdarbi, no kuriem vēl joprojām neviens nav TAS. Nu, paklau, veči… nebūs?! Neticu. “Angry chair”, “Man in the box”, vēl pāris dziesmas…

“Would?” pirmā takts atgādina pārāk ilgi neizšauta arbaleta nospriegotās stīgas pēkšņo eksploziju brīdī, kad tai knapi pieskaras. Vārdi it kā ir svarīgi, bet vienā brīdī ir pilnīgi vienaldzīgi, jo organismu pārņem mūzikas radītās vibrācijas. Un, saprotiet, tajā panta ģitāras frāzē ir divi akordi… Nē, nav runa par to, ka viss ģeniālais sastāv no diviem akordiem; runa par to, kā viens cilvēks var nospēlēt šos divus akordus. Nu, un ja vēl kaut kas no šī visa bija palicis neskaidrs vai nepamanīts, “Rooster” šo izlabo jau pirmajās taktīs un notur līdz koncerta izskaņai.

Kaut ko piebilst grūti, jo te viss ir skaidrs: jebkura grupa, kas izdzīvojusi ilgāk par padsmit gadiem un kopš 80-90iem vēl joprojām turpina muzicēt, to spējusi paveikt viena vienīga iemesla dēļ (ļaušu katram pašam uzminēt, kāds tas varētu būt). Un šis iemesls ir tas netveramais un jebkuram cilvēkam tik ļoti nepieciešamais saturs, kuru dzīvē ieteicams smelties pēc iespējas vairāk.